MEDŅU MĀTE
Annas Maskavas stāsts performancei “Senču ķermenis II”
2025. gada 30. maijs
Rīgas Performances festivāls “Starptelpa”
Lokācija: K. K. fon Stricka Villa, Rīga
Performances ilgums: 90 min
Mēs ģimenē manu vecvecmammu saucām par Medņu Māti. Galvenokārt tādēļ, ka viņa dzīvoja mazā ciematā, ko sauc Medņi, un bija vecākā sieviete mūsu dzimtā. Es gan nezinu, kurš bija pirmais, kurš izdomāja viņu tā saukt, bet dažkārt es tiešām iztēlojos, ka naktī mēs visi viņas pēcnācēji pārvēršamies par tumšiem medņu bērniem, un viņa pārklāj pār mums savus melnos spārnus. Par Medņu Māti viņu saucām ne tikai mēs, viņas pēcnācēji, bet arī vietējie Medņu ciemata iedzīvotāji. Iespējams, tādēļ, ka viņa bija viena no senākajām sievietēm ciematā un bija ieguvusi tādu kā vietējās vecākās mātes statusu. Viņas īstais vārds bija Anna, un viņa bija Annas meita.
Mēs bijām tik ļoti pieraduši viņu saukt par Medņu Māti, ka tas šķita pilnīgi pašsaprotami. Kad stāstīju draugiem, ka braucu ciemos pie Medņu Mātes, viņi ne vienmēr saprata, par ko es runāju, un brīnījās. "Pie Medņu Mātes? Kas tā tāda? Vecene, kas dzīvo mājā, nevis uz vistas, bet medņa kājas?"
Uz medņa kājas viņa nedzīvoja vis’, bet gan tādā mazā, pelēkā koka mājiņā, kuru pati, nezin kādēļ vienmēr sauca par būdu. Iespējams, tādēļ, ka viņa šo māju bija pašas rokām uzcēlusi kopā ar savu māti un vēl kādu vietējo meistaru. Pašas esot gājušas mežā, gāzušas kokus, zāģējušas dēļus un uzcēlušas māju, kura, manuprāt, pēc būdas nemaz neizskatījās, drīzāk vienkārši pēc senas, pieticīgas koka mājiņas. Viņa ar to saucamo būdu mēdza lepoties, jo tā esot bijis iemesls, kādēļ viņu neaizsūtīja uz Sibīriju. “Un šo būdu pat krievi neskatījās,” viņa man mēdza teikt.
Bet ciemoties pie Medņu Mātes vispār bija kā nokļūt citā laikmetā. Viņas māja atradās klusā nomalē, tai apkārt pletās milzīgi lauki, un tālumā bija redzams biezs, tumšs mežs. Vējš, ieskrienoties klajumā, mēdza dauzīties logos. Šķiet, tas arī vēlējās iekļūt namā, kurā vienmēr pārņēma siltums un nepierasta mājīguma sajūta. Tur apstājās laiks. Un tur bija apstājies laiks. Malka krāsnī klusi sprakšķēja, smaržoja pēc vārītiem kartupeļiem, un galda apakšā snauda mazs sunīts. Viņas tā saucamajā būdā nebija tekoša ūdens. Tas vienmēr bija jānes no akas. Ēst viņa gatavoja virtuvē uz malkas krāsns, bet maizi cepa āra virtuvē. Tur, āra virtuvē, viņa arī dzina kandžu un brūvēja alu. Pie mājas viņai bija arī kartupeļu dārzs, un tajā bija atsevišķas vagas sev un atsevišķas vagas citiem. Es nekad īsti nesapratu, kas ir tie citi, bet izrādās, ka tie citi bija, kā viņa pati teica, dzīves pabērni, kuriem dažkārt nebija, ko ēst. Gadījumā, ja viņi atnāca un paprasīja kaut ko ēdamu, Medņu Mātei bija kartupeļi, ko viņiem iedot. Katru gadu viņai dārzā bija šīs vagas citiem.
Pie viņas mājas bija arī melnā pirts, un, šķiet, šī pirtiņa bija pirmā vieta, kur es ieraudzīju vienkopus vairākus kailus sieviešu ķermeņus. Dzimtas sieviešu ķermeņus. Sasvīdušus, pirts tvaika noklātus, tvirtus, krunkainus, strijainus, pieredzējušus un jaunus. Tur es pirmo reizi redzēju citu sieviešu krūtis. Pilnīgas un nokarenas. Un tur es pamanīju platus, platus gurnus, kas aplipuši ar bērza slotu lapām. Šajā manas mātes dzimtas pusē sievietēm gandrīz vienmēr dzima meitas, meitām atkal meitas, un tām nākamajām meitām atkal meitas. Pat svētkos sievietes dejoja pārī ar citām sievietēm. Tur vienmēr valdīja sieviešu pārsvars. Vīrietis bija tāds miglā nozūdošs tēls, kas pirtī, protams, arī nekad neparādījās. Tā nu visas dzimtas sievietes, aizbraucot pie Medņu Mātes, mazgājās melnajā pirtī. Pēra sevi ar pirts slotām, berzēja ādu ar pļavā saplūktiem augiem un pie vietējās upes krasta sakasītiem māliem.
Medņu Mātes āda bija diezgan tumša, viņas mati bija ļoti brūni, gandrīz melni, un viņai bija tumšas uzacis un gaiši, gaiši zilas acis. Viņas māte bija bārene, un vietējie mēļoja, ka viņa nākot no jauktas romu un latviešu ģimenes, tādēļ viņas meita tā savdabīgi izskatoties. Taču neviens neko droši nezināja, un, protams, par to nekad nerunāja. Skatiens viņai bija tiešs un ass. Kaut kas tiešām viņā atgādināja medni. Viņā mājoja kaut kāda ļoti savdabīga brīvība un savvaļība. Vasarā viņa mazgājās upē, bet ziemā pirtī. Dzīvoja pieticīgi, tajā pašā laikā pilnīgā neatkarībā. Pirtī viņa mēdza sevi pērt ar liepas slotu, kas ritmiski švīkstēja gar viņas saliekto, veco muguru. Tieši tur, starp pirts tvaikiem un ritmisko pēršanu, es pirmo reizi ieraudzīju viņas lielās, krunkainās un gandrīz līdz nabai nokarenās krūtis. Un vēl es pamanīju, ka viņai uz muguras, tieši tajā pašā vietā, kur man, ir tāda pati dzimumzīme. Tajā brīdī es sajutu, kā caur viņas ķermeni man atklājas arī manis pašas ķermenis.
Medņi joprojām atrodas starp Jēkabpili un Madonu, un uz turieni var nokļūt, braucot vairākus kilometrus pa zemes ceļu. Apkārt ir dažādas vietas ar putnu vārdiem nosaukumos – Rubeņsala, Irbessala, Rubeņi un Medņu Rubeņi. Es Medņos neesmu bijusi jau pāris gadus. Pēdējo reizi tur biju, protams, kapusvētkos. Atceros, kā, noreibusi no vienas kandžas glāzītes, sēdēju zem ozola un vēroju tālumā esošo Medņu Mātes māju, kas nu bija pārdota un pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tai uz jumta bija saules baterijas, un dzirdēju, ka mājā esot ievilkts ūdens. Pat internets esot. Būdā ir internets. Nezin, ko Medņu Māte par to teiktu.
Bet pati Medņu Māte bija dzimusi 1916. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, kaut kur pie Daugavas, Krustpilī. Viņas tēvs bija plostnieks, bet māte mājsaimniece, kura strādāja pie ebrejiem par veļas mazgātāju. Medņu Mātes mamma visu mūžu bija arī dziedniece. Ar buramvārdu palīdzību dziedēja gan cilvēkus, gan dzīvniekus, bet par to naudu nav ņēmusi, jo Dievs neļauj. Medņu Māte stāstīja, ka dziedēšanas laikā viņas mamma atnācēju apmazgāja ar ūdeni un reizē skaitīja buramvārdus. Pēc slimnieka aiziešanas viņa šo ūdeni nesa uz ugunskura vietu aiz mājas, kur tika kurta uguns. Tad, caur dūmiem un liesmām, ūdens tika izsviests, vienlaikus turpinot buramvārdu skaitīšanu un lūgšanu.
Krustpils un Jēkabpils tajā laikā esot bijušas īstas plostnieku pilsētas, un viss Daugavas krasts esot bijis nosēts ar krogiem, kuros tad plostniekiem pēc darba uzdzīvot. Viņiem arī tikušas piešķirtas dzīvojamās mājas Daugavas krastā, kurā Medņu Māte arī piedzima. Bet ilgi gan ģimene Krustpilī nenodzīvoja. Viņu mājai uzmeta virsū bumbu, un visa ģimene pārvācās uz Medņiem. Medņu Mātes tēvs, strādājot uz Daugavas, saslima ar tuberkulozi un nomira, kad Medņu Mātei bija deviņi gadi.
Medņu Māte skolā pabeidza četras klases, turpretī viņas māte skolā vispār nebija gājusi. Sešpadsmit gadu vecumā Medņu Māti viņas mamma aizsūtīja strādāt par kalponi jeb meitu pie vietējā saimnieka. Pie kunga bija ļoti smagi jāstrādā. Jāsijā graudi, jāstrādā uz lauka, jāgatavo ēst, un par darbu maksāja vienu latu dienā. Tur, pie saimnieka, pēc pāris gadiem viņa iepazinās ar Artūru, kas arī turpat strādāja. Artūrs bija pašmācības ceļā iemācījies spēlēt vijoli un sāka aplidot Medņu Māti ar mīlas balādēm. Nepagāja ilgs laiks, kad abi izlēma apprecēties.
Tur jūs redzat fotogrāfiju no Medņu Mātes kāzām 1936. gadā, kuras, kā redzat, bija ļoti lustīgas. Medņu Māte ar smēķējošo Artūru, savu vīru, manu vecvectēvu, sēž pajūgā. Viņiem aiz muguras redzami vedēji. Aiz zirga, lakatiņā, redzama Medņu Mātes mamma, bet tā sieviete gaišajā kleitā ir Medņu Mātes māsa, un viņai pa kreisi ir Artūra māte. Vispār jau jaunais pāris šajā fotogrāfijā tā kā nobāl uz bajāra fona. Tas akordeonists, kas sēž uz zirga, bija Medņu Mātes māsas vīrs. Ļoti izskatīgs ebrejs uzvārdā Zvaigzne. Neviens vēl šajā bildē nenojauš, ka tuvojas vēl viens karš un ka akordeonistu viņa paša mājās nošaus nacisti, bērniem redzot, bet Artūru turpretī iesauks leģionā. Mazā meitene stūrī pa labi ir akordeonista meita, un viņa joprojām dzīvo Jēkabpilī. Kad jautāju viņai kaut ko par senčiem, viņa vienmēr klusē.
Annas Ieviņas un Artūra Ieviņa kāzas. 1936. gads, Medņi, Jēkabpils apriņķis (tagadējais Jēkabpils novads). Trešā no kreisās – Anna Ieviņa, blakus pa kreisi – Artūrs Ieviņš.
Medņu Mātei un Artūram piedzima divi bērni, meita un dēls, bet stāvoklī ar trešo bērnu, manu vecmammu, viņa palika laikā, kad sākās Otrais pasaules karš. Nevēloties, lai bērns piedzimst briesmīgajā kara laikā, viņa izmēģināja dažādas tautas metodes, lai no bērna atbrīvotos, kā viņa pati teica: “Lai bērns aizput kopā ar ieroču dūmiem.” Pat leca no šķūņaugšas uz vēdera, bet meita, mana vecmamma, piedzima tāpat.
Kara laiku ģimene pārcieta gan dzīvojot tā saucamajā būdā, gan slēpjoties ierakumos mežā. Kad jautāju Medņu Mātei par karu, viņa man stāstīja, ka tā laikā mēdza gulēt mellenājos mežā un skatīties debesīs, kā lidmašīnas viena otru apšauda. Viņa man toreiz teica: “Meitiņ, tā šķita kā cita realitāte. Tur augstu, kaut kur tālu, tālu prom. Šķita, ka karš ir tikai tur, debesīs. Ne šeit, uz zemes.”
Vēlāk Medņu Mātes vīru Artūru iesauca latviešu SS leģionā. Viņš uzreiz saprata, ka karošana ir droša nāve, turklāt mājās bija ģimene ar trim maziem bērniem, tādēļ viņš izlēma no leģiona bēgt. Naktī, kad jauniesauktos karavīrus ar vilcienu no Krustpils stacijas veda uz Volhovas purvu, viņš kopā ar savu draugu izlavījās no vagona. Visu nakti viņi gulēja grāvī pie slidēm un teju neelpoja, kad tuvojās apsargi. No rīta viņi aizbēga. Turpmāko gadu viņš dzīvoja mežā un pa kluso nāca pie Medņu Mātes. Aizbēgšana bija ārkārtīgi riskanta. Sods par bēgšanu no leģiona bija visas ģimenes nošaušana. Bet viņš riskēja, un visa slēpšanās mežā beidzās, kad Latvijā atkal ienāca padomju karaspēks. Artūra brālis gan pievienojās leģionāriem un vēl joprojām guļ kaut kur Volhovas purvos.
Tomēr Medņu Mātes un Artūra laulība nebija ilga. Drīz pēc okupācijas Artūru, viņa lielā patriotisma un bravūrības dēļ, piekāva vīrieši no lielās kaimiņzemes un izmeta laukā no divstāvu mājas loga. Viņš nomira, un Medņu Māte palika viena ar trim bērniem. Viņas lopus pievāca kolhozs un lika viņai iet strādāt fermā. Tas bija laiks, kad Medņu Māte apsolījās nekad dzīvē nerunāt krieviski.
Bet man Medņu Māte visspilgtāk ir palikusi atmiņā ne tikai ar brangajām krūtīm, kā minēju, bet arī ar dziedāšanu. Viņa ļoti mīlēja dziedāt, īpaši svētkos, un dziedāšana vispār viņai bija ļoti ierasta un ikdienišķa lieta. Viņa parasti dziedāja par karu, mīlestību un darbu. Un dziesmās vienmēr kaut kur tika pieminētas rozes, pilis un upes.
Interesanti, ka Medņu Māte savā runā lietoja dažādus apvidvārdus. Piemēram, porūzis, kas ir pieliekamais, rēlis, kāds ļoti turīgs, noēdies vecis, surķis, kas ir cūka, skotele, kas ir priekšaurs, un tāpat kā Sēlijā, viņa lietoja vārdu klukucis, kas nozīmē žagas, un bambarbuks, kas ir irsis. Visus mājlopus, govi, cūkas un vistas, Medņu Māte sauca par kukaiņiem. “Jāpabaro kukaiņi!” viņa teica, paņēma spaini, uzvilka kalošas un aizgāja uz kūti. Vispār viņa gandrīz visu laiku staigāja basām pēdām. Tikai, lai ietu pabarot kukaiņus, uzvilka kaut ko kājās. Viņai ļoti nepatika kurpes. Pat ziemā viņa pa sniegu vicoja basām pēdām. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ viņa nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam.
Vēl viņa runā lietoja tādu ļoti savdabīgu vārdu, nopaukt. Tas nozīmē nomirt. Kad kāds aizgāja tai saulē, Medņu Māte parasti teica, “Nu, nopauka.”
Es to sapratu tā, cilvēks kā zieds. Auga un noplauka. Kāpēc nopauka, nevis noplauka, es īsti nezinu, bet tas l burts kaut kur bija pazudis... Pati Medņu Māte nopaukt gatavojās no kāda septiņdesmit gadu vecuma. Ap šo laiku viņa pie vietējā meistara pasūtīja zārku, kurš izgatavots no viņai pašai piederošā meža koku dēļiem. Viņa teica, ka negribot sev zārku, kurš taisīts no kaut kādiem mūslaiku plāniem prauliem. Tādiem, kuriem, uzmetot trīs saujas, zārks izjuks, un viņa piecelšoties no miroņiem. Tā nu viņai tika izgatavots zārks, un, kā jau pieņemts agrākos laikos, viņa turēja to bēniņos, lai brīdī, kad nomirst, tuviniekiem tas nav jāgādā un zārks jau ir gatavs. Kopš pirmā zārka izgatavošanas laika līdz Medņu Mātes nomiršanai pagāja divdesmit seši gadi. Pa šo laiku Medņu Māte regulāri sūrojās, ka Augstākais ir viņu aizmirsis pavisam, nelaiž pie Artūra. Tā teikt, viņa dzīvoja un dzīvoja, un, kā pati teica, nepauka.
Bet zārks nebūt nebija tā, ka viņš tur putekļus krāja divdesmit sešus gadus. Kādu reizi ciematā kāds bija nomiris, un tuviniekiem tajā brīdī nebija naudas, lai nopirktu zārku. To, ka Medņu Mātei ir zārks bēniņos, zināja daudzi, arī mirušā tuvinieki. Tad viņi nāca pie Medņu Mātes un jautāja, “Anniņ, lūdzu, aizdot zārku.” Tieši tā, aizdot zārku. Medņu Māte, protams, iedeva savu zārku, bet noteica, ka vietā ir jānes nevis nauda, bet zārks, un tam jābūt no viņas meža dēļiem, nevis lētajiem prauliem. Pēc laika mirušā tuvinieki sagādāja jaunus dēļus no Medņu Mātes meža un pie vietējā meistara pasūtīja jaunu zārku. Medņu Mātes zārks šādi tika nomainīts divas vai pat trīs reizes.
Bet Medņu Māte ne tikai gatavojās miršanai ar zārka turēšanu bēniņos. Viņa bija sev izgatavojusi arī kapa pieminekli. Visu mūžu viņa necieta savu īsto vārdu, kurš bija Anastasija, un uzstāja, ka viņa ir Anna, nevis kaut kāda Anastasija. Anastasija, tas viņasprāt bija komunistu vārds. Un tā nu arī uz kapa pieminekļa bija iegravēts Anna. Katram gadījumam, ja nu tuvinieki pēc viņas nāves izdomā uz pieminekļa iegravēt komunistisko Anastasija.
_______________________________________
Uz viņas pleciem sēž medņi. Un viņa runā tā, kā atbalsīs, kas atsitas pret bunkura zemi. Viņa runā un mazgā rokas šmucspainī, kurā peld gurķu un ābolu mizas, un blakus uz krēsla ir uzsviests tikko kautas cūkas ribas gabals. Medņu Māte smīn un raugās manī putna acīm. Neraudi, meitiņ, krakšķ viņas dziesmā vārdi, nospļaujies, un ej tālāk. Ja grūti, tad spļauj un ej tālāk. Un es redzu, ka viss šmucspainis ir piespļauts ar ej tālāk siekalām, tajā rūgst vārdi un guļ smiltis no viņas roku līnijām. Medņu Māte, tu redzi, es vienmēr spļauju, kad jāiet tālāk.
Muša riņķo apkārt, jūtot asini, lido un pielīp pie kautās cūkas ribas audiem. Es klausos Medņu Mātes balsī un pamostos no miega.
Viņa aizgāja klusi un mierīgi, saliekot rokas klēpī un aizverot acis. Tajā pašā būdā, mazajā istabā ar veco mūriņu un nodzeltējušiem aizkariem. Viņu apglabāja zārkā, kurš nomainīts kādu otro vai trešo reizi, neviens neatceras, bet tas joprojām bija no viņas meža koku dēļiem. Tāpat kā viņas būda. Zārku ar samtu iztapsēja mans krusttēvs, jo tas esot bijis pārāk veclaicīgs, un to bija jāuzfrišina. Viņai bija 96 gadi. Man 22. Pēdējo reizi es neredzēju ne viņu, ne īpašo zārku, jo brīdī, kad viņa nomira, es dzīvoju aiz polārā loka.
Es aizveru acis un šķiet, ka esmu tur klāt, pie būdas, naktī. Redzu, kā viņa, turot rokās spilgtu gaismu, lēnām iznāk ārā. Balta un gaiša, starp citiem iļģiem, viņa izgaismo tumšo nakti un aizslīd uz meža pusi. Pie Medņiem.
_______________________________________
Vecene lasa ērkšķogas
Es eju pie viņas
Atmuguriski
Sienot ap galvu
Puķainu lakatiņu
Šorīt mēs lēnām un nemanāmi
Apmainīsimies vietām
Viņa ies atmuguriski
Pļavām pāri
Vicinot raupjās, sastrādātās rokas
Kuras pārvērtīsies spārnos
Es pamodīšos zem ērkšķogu krūma
Un apjautīšu
Ka manā sejā ir uzziedējusi
Vēl viena jauna grumba